Best strategy for handling unfair negative feedback?

[Delaware Simps]

Our business has always maintained a high rating, but a couple of recent unfair reviews are starting to drag us down. We’ve tried replying politely, but they’re just spam. Is there a legit way to request a removal, or should I just ignore them and hope for the best?

[VeemmittEmmitt]

Don’t just ignore them; unfair reviews can really hurt your conversion. I’d suggest taking a more proactive approach. I personally used this step-by-step manual by Getpin to clean up our profile: https://getpin.com/google-business-profile-en/how-to-remove-bad-reviews-from-google-business-profile/ . It explains how to distinguish between “bad” and “violating” reviews. Based on my personal experience, knowing the right technical loopholes is the only way to get Google’s support to listen to you!

[[email protected]]

<p class=”ds-markdown-paragraph” style=”margin: 16px 0px;”><span class=””>Manai mātei ir sešdesmit astoņi gadi, un viņa jau piecus gadus dzīvo ar vienu zobu. Vienu. To, kas palicis pāri no visiem pārējiem, jo jaunībā naudas zobārstam nebija, bet vēlāk jau bija par vēlu. Viņa smaidot aizsedz muti ar roku, ēdot tikai mīkstu pārtiku, un runā tik klusi, lai neviens neredz tukšumu. Es to ienīstu. Es ienīstu to, ka nevaru viņai palīdzēt, jo man pašam knapi pietiek īrei un ēdienam. Strādāju par apkopēju slimnīcā – smags darbs, maza alga, un katru mēnesi es iztērēju visu līdz pēdējam centam. Bet pirms diviem mēnešiem es atradu veidu, kā to mainīt. Un tas sākās ar vienu garlaicīgu vakaru un četrdesmit eiro.</span></p>
<p class=”ds-markdown-paragraph” style=”margin: 16px 0px;”><span class=””>Es neesmu azartspēļu cilvēks. Patiesībā es nekad neesmu bijis neviens spēļu nams, jo man vienmēr likās, ka tā ir naudas izmešana. Bet tā vakara vakarā, kad biju izmazgājusi grīdas slimnīcā un atgriezusies mājās, es jutos tik tukša, ka nespēju ne gulēt, ne lasīt, ne skatīties televizoru. Es vienkārši sēdēju uz dīvāna, skatījos uz savām rokām, kas bija sarkanas no ūdens un ziepēm, un domāju – vai tiešām tā būs visa mana dzīve? Tad es paņēmu telefonu un sāku sērfot. Es kaut kā uzgāju lapu, kas izskatījās pievilcīgi – tumša, elegantā, bez tiem kliedzošajiem baneriem. Tā bija vavada, kā es vēlāk uzzināju. Es palasīju atsauksmes, paskatījos spēles, un tad pamanīju, ka jaunajiem spēlētājiem ir bonuss – piecpadsmit eiro bez maksas. Tikai par reģistrēšanos. Es nodomāju – kāpēc ne? Es neko nezaudēju, tikai iegūstu.</span></p>
<p class=”ds-markdown-paragraph” style=”margin: 16px 0px;”><span class=””>Es reģistrējos, aizpildīju datus un pēc pāris minūtēm manā kontā bija piecpadsmit eiro. Es izvēlējos spēli ar ziediem – rozes, tulpes, magones. Man patīk ziedi, lai gan tos reti saņemu dāvanā. Likmi uzliku desmit centus, jo gribēju, lai šis prieks ilgst pēc iespējas ilgāk. Es griezu lēni, ar sajūtu, ka daru kaut ko tikai sev. Pirmās divdesmit minūtes bija mierīgas – uzvaru divus eiro, zaudēju vienu, atkal uzvaru trīs. Man patika šī sajūta – ne jau azarts, bet gan mierīga koncentrēšanās, kurā aizmirstas visas dienas rūpes. Tad notika kaut kas negaidīts – es aktivizēju bonusa spēli. Tā bija tāda, kur jālaista ziedi, un katrs laistītais zieds dod naudu. Es laistīju pirmo ziedu – 5 eiro. Otro – 8. Trešo – 12. Ceturto – 20. Piekto – 35. Sesto – 50. Kad es laistīju sesto ziedu, mana sirds sāka sisties ātrāk. 130 eiro no vienas bonusa spēles. Manā kontā uzreiz bija 145 eiro.</span></p>
<p class=”ds-markdown-paragraph” style=”margin: 16px 0px;”><span class=””>Es nesapratu, vai tas ir īsts. Es pārbaudīju vēlreiz, pārstartēju lapu, un summa bija tā pati. Es izņēmu 140 eiro, atstājot piecus, lai turpinātu. Nākamajā dienā nauda bija manā kartē. Es aizgāju uz aptieku, nopirku mātei pretsāpju līdzekļus un zobu pastu, bet neko vairāk. Es gribēju sakrāt.</span></p>
<p class=”ds-markdown-paragraph” style=”margin: 16px 0px;”><span class=””>Pagāja divas nedēļas. Es spēlēju gandrīz katru vakaru, bet tikai ar mazām likmēm un tikai tos piecus eiro, kas bija palikuši. Dažreiz es uzvarēju desmit, dažreiz zaudēju visus. Bet tad es saņēmu e-pastu, ka vavada dod man personīgo bonusu – 100% par iemaksu līdz 200 eiro. Es domāju ilgi. Man bija sakrājušies 100 eiro no mazajiem laimestiem un no tā, ka biju ietaupījusi uz kafijām. Es nolēmu riskēt. Es iemaksāju 100 eiro, saņēmu vēl 100 bonusā, un man kontā bija 200 eiro. Šoreiz es izvēlējos pavisam citu spēli – ar seno Ķīnu. Pūķi, laternas, zelta monētas. Likmi uzliku 50 centus. Es griezu un griezu, un pirmā stunda bija lēna – es zaudēju 40, tad uzvarēju 30. Bet otrajā stundā es aktivizēju bonusa spēli, kurā jāatver laternas. Katra laterna slēpj naudu un reizinātāju. Es atvēru pirmo laternu – 20 eiro reiz 2 – 40. Otro – 30 eiro reiz 3 – 90. Trešo – 50 eiro reiz 5 – 250. Ceturto – 100 eiro reiz 10 – 1000. Piekto – 200 eiro reiz 20 – 4000. Kad es atvēru piekto laternu, es izkliedzu. Es dzīvoju dzīvoklī ar plānām sienām, un kaimiņi pieklauvēja pie sienas, bet man bija vienalga. Es skatījos uz skaitli – 5380 eiro. Pieci tūkstoši trīs simti astoņdesmit.</span></p>
<p class=”ds-markdown-paragraph” style=”margin: 16px 0px;”><span class=””>Es neizņēmu visu uzreiz. Es gaidīju līdz rītam. Nākamajā dienā es izņēmu 5300, atstājot 80 kā talismanu. Kad nauda iekrita kartē, es piezvanīju mātei. “Mammu, rīt mēs ejam pie zobārsta,” es teicu. Viņa klusēja. “Man nav naudas,” viņa teica. “Man ir,” es teicu. Mēs aizgājām uz klīniku, kur augšējā žokļa protēze maksā 2200 eiro. Es samaksāju. Māte raudāja. Es arī. Zobārsts domāja, ka mums kaut kas sāp, bet mums sāpēja sirds no laimes.</span></p>
<p class=”ds-markdown-paragraph” style=”margin: 16px 0px;”><span class=””>Tagad, divus mēnešus vēlāk, mana māte smaida. Atklāti, bez rokas, bez bailēm. Viņa ēd ābolus – pirmo reizi piecos gados. Un es katru vakaru, kad atgriežos no darba, apsēžos uz dīvāna, atveru to pašu lapu, ielieku piecus eiro un spēlēju. Zaudēju? Nu un kas. Uzvaru? Noliku malā mātei nākamajai protēzei – apakšējai. Tas būs vēl 1800. Bet es zinu, ka savākšu. Jo es jau esmu sapratusi, ka veiksme nav nejaušība. Veiksme ir tad, kad tu esi gatavs to satikt. Un es esmu gatava. Esmu gatava strādāt, gaidīt, cerēt un tad – vienā vakarā – nospiest to pogu, kas maina visu.</span></p>
<p class=”ds-markdown-paragraph” style=”margin: 16px 0px 0px !important 0px;”><span class=””>Es nestāstu šo stāstu, lai mudinātu visus spēlēt. Es zinu, ka daudziem azartspēles sagrauj dzīvi. Bet es arī zinu, ka dažreiz, kad tu esi atbildīgs, kad tev ir mērķis un robežas, tās var būt instruments. Instruments, lai nopirktu mātei zobus. Lai redzētu viņas smaidu. Lai dzirdētu, kā viņa smejas, neaizsedzot muti. Tas ir vērts vairāk nekā jebkurš zaudējums, ko esmu piedzīvojusi. Tāpēc es saku – spēlējiet, bet ar galvu. Ar mērķi. Ar saprātu. Un, kad laimējat, atcerieties – lielākais laimests nav nauda. Lielākais laimests ir tas, ko jūs ar to varat izdarīt. Es izdarīju smaidu. Ko jūs izdarīsiet?</span></p>

[Author]

Posts